Viduslaiku finanšu "burbulis" vai atgadījums par holandiešu tulpēm
Katru gadu pasaules sajūsminās par tulpju ziedēšanu slavenos Holandes parkos, bet Keukenhofa pieņem desmitiem tūkstošiem tūristus, kas ierodas papriecāties par šī maigā ziediņa daudzveidību. Bet maz kas zina, ka pirms 400 gadiem tulpes (vai skopums) kļuva par daudzo cilvēku izputināšanas iemeslu!
Viss sākās tā: XVI gadsimta vidū Austrijas sūtnis Ožjē Gislens de Busbeks atveda no Konstantinopoles uz Vīni vairākus nezināma zieda sīpolus, bet franču botāniķis Šarls Deleklūzs iestādīja tās imperatora Ferdinanda I dārzā, rūpīgi sargājot. Pēc vairākiem gadiem francūzis pārbrauca strādāt uz Leidenes universitātes botānisko dārzu un paķēra līdzi brīnišķīgos sīpolus. 1594. gada pavasarī Nīderlandē uzziedēja pirmā tulpe.
XVII gadsimta sākumā ar tulpju audzēšanu valstī nodarbojās ne tikai izglītotie botāniķi Šarla Deleklūza vadībā, bet arī parastie dārzkopji. Kļuva populāra jauno šķirņu selekcija: tirgū tad ļoti cienīja raibas tulpes, kas mainīja savu krāsu vīrusa dēļ. Neparastu nokrāsu ziedi maksāja daudz dārgāk par pārējiem. Vispazīstamākās bija šķirnes "Augusts mūžam" sarkanbaltās tulpes, kas cēlušās Francijā.
1623. gadā par šīs šķirnes 10 sīpoliem viņu vienīgajam īpašniekam Nīderlandē piedāvāja 20 000 guldeņus, bet 1624. gadā – 3000 par vienu, bet viņš nepiekrita tos pārdot. Ticami zināms fakts, ka vienu pieaugušo sarkanbaltās tulpes sīpolu pārdeva kopā ar diviem meitas par 100 guldeņiem. Uz to brīdi par šo naudu varēja nopirkt 856 g zelta, 10 kg sudraba, bet kvalificēts amatnieks pelnīja apmēram 300 guldeņus gadā.
Tulpju mānijas pazīmes pēc hronista Teodora Veliusa datiem sāka izpausties 1633. gadā Rietumu Frīslandē tā gada vasarā cenas uz tulpēm krasi pieauga, izprovocējot īstu ažiotāžu. Ieraksti liecina, ka Hornas pilsētas iedzīvotājs apmainīja savu akmens māju uz 3 sīpoliem, bet vietējais fermeris apmaiņā pret sīpolu atdeva savu saimniecību. Katra darījuma cena sastādīja ne mazāk kā 500 guldeņus, bet tas nozīmē, ka tulpju sīpoli pārvērtās īstā valūtā.
Selekcionāri, kuri 1634. gadā izlaida tirgū daudz jaunas šķirnes, pielēja eļļu ugunī: cenas par agrāk populārajiem sīpoliem nokritās, samazinot tirgū ieejas slieksni jauniem "komersantiem", tāpēc tulpju mānu skaits krasi izauga.
1634.–1635.gadā holandieši ieviesa Nākotnes līgumus, sākot rudenī pārdot sīpolus, kas jau bija izstādīti augsnē, pret saistību izrakt tos nākamajā vasarā. Tajā pašā laikā tirgū sāka noslēgt līgumus par daudzo sīpolu tālāk pārdošanu: "tirgotāji pārdeva sīpolus, kas viņiem nepiederēja pircējiem, kuriem nebija ne naudas, ne vēlēšanās audzēt tulpes". 1634. gada decembrī sīpolus sāka pārdot nevis gabalā, bet uz svara.
"Tautas" izsoļu atvēršana 1636. gada vasarā palielināja sīpolu spekulantu skaitu: Holandes pilsētās atvēra "kolēģijas" ‒ kā analogi Amsterdamas biržai, kurās tirgoja ar nedārgām tulpju šķirnēm pārsvarā trūcīgie.
Šeit notika īsta tirdzniecība ar gaisu: neviens nepārbaudīja ne pircēju maksātspēju, ne sīpolu esamību pārdevējiem, bet cenas strauji auga un krita spekulatīvas spēles rezultātā.
Tulpju mānijas pīķis iekrita periodā no 1636. gada novembra līdz 1637. gada februārim: sākumā cenas uz sīpoliem uz sīpoliem nokritās 7 reizes uz jaunumu fona par noieta tirgus zaudēšanu Vitštokā, pēc tam uz Ziemassvētkiem uzlidoja cenā 18 reizes salīdzinājumā ar novembri. Vienu un to pašu sīpolu pārpārdeva desmitiem reižu dienā, katru reizi ar peļņu pārdevējam. Rezultātā nenodrošinātos līgumus uz sīpoliem sāka pārdot 20 reizes dārgāk par reālo sīpolu maksu, kas atradās zemē.
Sāka izplatīties baumas, ka uzpūstais "tulpju burbulis" drīz plīsīs. Tā arī notika. 1637. gada februārī cenas uz tulpēm nokritās 20 reizes. Pircēji sāka masveidā atteikties no iepriekš noslēgtiem līgumiem. Vairums līgumus pasludināja par spēkā neesošiem, bet tos, kas ieguldīja visu savu mantu, aprēķinā uz ātru peļņu, pazaudēja visu.
Liekas, vēsture mums neko nav iemācījusi ☺. Kādu situāciju mūsdienu finanšu pasaulē jums atgādināja šis tulpju drudzis?